Melnais humors

Šodien, par godu vecmāmiņas 70 gadu jubilejai, kas bija vakar, pie viņas aptuveni vienlaicīgi ieradās divas tricienkomandas, kas, iepriekš neko neziņojušas žiglā tempā sakārtoja istabu un uzklāja galdu no iepriekš sagatavotiem krājumiem, ko krustmāte vakar visu dienu šmorējusi un cepusi un mamma ar māsu šodien iepirka veikalā. Tā nu pārsteiguma kārtā viss bija sagatavots un lielais radu pulks sēdās pie galda un sāka savus atkaltikšanās stāstiņus un klačas. Par godu jubilācijai vecmāmiņa tika pie melnās kastītes, ko Lattelecom visu laiku reklamēja kā labāko Ziemassvētku dāvanu. Tusiņš bija izdevies un visi apmierināti.

Pēc lielās izēšanas, kad visi bija sadalījušies pa bariņiem un klačojās katrs savā stūrītī, vidējā paaudze, dāmas ap 50 kopā ar jubilāri pie galda sarunājās par visu, kas uz sirds. Tā kā mamma nesen tikusi pie pāris jauniem zobiem, tad saruna iegrozījās arī par zobiem un protēzēm. Vecāmamma pēkšņi nežēlīgi sāka smieties. Sākām skaidrot, kas par lietu. Pirms kāda mēneša vectēvs esot meklējis par māju savas protēzes. Vecāmamma ar lielām acīm un pārsteigumu jautājusi, vai tad viņam tādas arī esot. Jā, viņš esot 1987. gadā uztaisījis, bet lietojis tikai apakšējās – bez augšējām lieliski izticis. Viņš tās esot atstājis vannasistabā – glāzītē. Vecāmamma teikusi, ka nav nevienas protēzes redzējusi, uz ko viņš atbildējis, ka noteikti kaut kur ierakusi, jo lūk glāzītē viņš tās ielicis neilgi pēc iegādāšanās – tātad, pieņemu, ka vairāk kā divdesmit (!) gadus atpakaļ…

Mjā un tad vecāmamma atcerējusies, kad tad, kad nomira vecvecmamma – viņas māte, viņa esot kaut kādas protēzes atradusi un, domādama, ka tās ir viņas, ielikusi līdzi zārkā. Bet nu, kā izrādās, tās neesot bijušas vecvecmammas, jo tās, pārkravājot vecvecmammas skapi kaut kad tikušas atrastas un izmestas vēlāk. Bet stāsts protams aizmirsts – ar domu – varbūt vecvecmammai bijušas divas – tā sakot – darba dienām un izejamajām dienām.

Protams, visi par šo stāstu nosmējāmies līdz asarām – gadās arī tā. Līdz smieklu vētru pārtrauca mana māte

- “jā – nabaga vecaimātei znots kož arī viņā saulē…”

Puteņa sekas

No rīta pamostoties, diemžēl pārsteiguma moments bija nozagts. Ja godīgi, cerēju, ka būs tā kā Kolkā. Bet nekā. Nieka 2 stundu rakšana un saikne ar civilizāciju atjaunota. Vienīgi tagad jāizdomā, kur likt to visu sniegu. Teorētiski varētu pārdot. Piemēram, eskportēt uz Kanāriju salām. Bet nez, vai viņiem tur vajaga sniegu?

Daži fotomirkļi iz vecmāmiņas pagalma

Puteņa piedzīvojumi

Nesen lasīju amerikāņu autoru skatu uz dzīvi PSRS – G. D. Janga un N. Breidena sarakstīto Storževoj – grāmatu par dumpi uz PSRS karakuģa 1975. gadā Rīgā. Mani vienmēr ir fascionējuši amerikāņi, kas raksta par kaut ko, kas notiek citur pasaulē un vienmēr to salīdzina ar kārtību, kāda ir Amerikā – lai amerikāņu lasītājam būtu daudzmaz skaidrs, par ko iet runa. Manuprāt, teksts brīžam sanāk neveikls, bet ko tur liegties, es noteikti zinu daudz vairāk par dzīvi PSRS nekā 95% amerikāņu. Šī grāmata, tāpat kā vairākas citas, ko pēdējā laikā esmu lasījis stāsta par kāda militārā ģimenē vai dinastijā auguša grāmatas varoņa piedzīvojumiem.  Principā es nevaru lepoties ar to, ka esmu audzis militārā ģimenē vai dinastijā, taču sava saistība ar militārām, pusmilitārām vai militarizētām struktūrām manu ikdienu ir caurvijusi jau kopš dzimšanas. Un tie, kas kaut ko saprot no militārām lietām, saprot, ka, ja armijā ir kaut kas ieplānot, tad tas notiks tajā vietā un laikā, neskatoties uz laikapstākļiem vai citiem apstākļiem.

Vakar bija salīdzinoši jauka, saulaina un pat silta diena. Mājās tikai sākts cilāt jautājums par to, ka jāpieliek jaunā antena, jo lūk drīz bez mazās melnās kastītes, ko reklamēja kā derīgāko dāvanu Ziemassvētkos, nevarēs redzēt nevienu televīzijas programmu. Mazā melnā kastīte jau tika iegādāta Ziemassvētkos, taču tā tika pieslēgta pie vecās antenas, vai, pareizāk sakot, četru antenu sakopojuma, par kuru izcelsmi un reālo noderību vēl joprojām klīst nostāsti. Tika nolemts, ka antena tiks pielikta pirmdien, tas ir šodien, vai arī raksta pabeigšanas brīdī – vakardien.

Nolemts darīts. Šodienā, neskatoties uz dabas mātes piedāvātajiem pārbaudījumiem, tika sameistarota antenas kāja un piestiprināta pie sienas. Pie tās – arī pati antena. Kaimiņiem laikam bija kārtējie piedzīvojumi, pētot, kā mēs cauri putenim nodarbojamies ar šāda veida saimnieciskajiem darbiem, bet tas nemaz nebija tik grūti, kā sākumā šķita. Es pat teiktu, ka darbs izdevās tīri OK un pavasarī man būs tas gods nocelt smagnējo kāju ar pārējām antenām, ja vien pirms manis to neizdarīs vējš. Jo šobrīd tā turas, pateicoties pāris fizikas likumiem – rudenī, montējot klāt boileri, tika nogriezti stiprinājumi, kas to turēja iepriekšējos 20 gadus

Principā šāda veida ašie darbiņi ir tīri interesanti. Un sliktie laikapstākļi šiem darbiņiem piešķir sava veida svinīgumu un svarīgumu. Liekas, ka tas taču ir obligāti jāisdara, lai viss būtu OK. Turklāt tie pierāda mūsu spējas strādāt jebkādos laikapstākļos.

Ja iet runa par puteni, tad, kamēr mēs pie sienas stiprinājām klāt antenu, tas tikai auga spēkā un apmēros. Pēc darbu sadarīšanas nācās ņemt lielo lāpstu un tīrīt ceļu par jaunu, lai varētu ar auto izbraukt ārā. Bet vēl interesantāk bija laukos – lai iebrauktu iekšā, nācās rakt un šķūrēt un stumt un darīt vēl visvisādus brīnumus. Tā sakot, dabas māte ir nepielūdzama. Principā, šādiem apstākļiem vajag attiecību transporta līdzekli, lai varētu ērtu un bez problēmām pārvietoties. Šāds transporta līdzeklis atrodas pagalmā, zem vienas no sniega kupenām un ar beigtu dzinēju. Un to sauc par bobiku. Nākamziem, domājams, tas būs darba gatavībā, tikai vēl jāsadomā, kā šim auto piemontēt klāt sniega lāpstu, lai ar to var ziemā darīt visvisādus brīnumus.

Ziema un sniegputenis ir laiks, ko es mīlu visvairāk. Man, liekas, ka tādā laikā cilvēkam šķiet, ka viņš mazs un melns un cīnās ar dabas stihijām. Sniegā un vējā tīrīt sniegu laikam ir pats jaukākais no mājas darbiem, kas ir darāms. Tā ir cīņa ar dabu, mēģinot tai ierādīt savu kārtību.

Lai nu kā, es tomēr ceru, ka rīt es nepamodīšos ar izjūtām, ar kādām pamodās Kolkas iedzīvotāji decembra vidū. Tika daudz sniega būtu mazliet par daudz un galu galā, man rīt kaut kā jāizrok auto, lai varētu nokļūt darbā.

Gājēju iela

Laikam jau katra vīrieša dzīvē kādu lomu ieņem plašsaziņas līdzekļos tik ļoti apmazgātais temats – politika. Nez, es par to interesējos tik daudz, cik tā tieši skar mani. Nevēlos tajā pārlieku iedziļināties, jo esmu secinājis, ka noteikti nevēlos sasmērēties politikas mēslainē, tāpēc labāk to ir vērot no malas.

Bet, lai nebūtu kluss vērotājs, bet arī izteiktu kādas savas domas par apkārt notiekošajām lietām, ar orķestri un lenti atklāju savā vietnē jaunu rakstu kategoriju “Mazliet politikas”. Tā sakot, ir dažas lietas, par ko ir vērts pavārīties

Temats, par ko gribu padalīties savās domās, ir Buldozera piedāvātā doma par gājēju ielu Rīgas centrā. Es gan pārsvarā esmu autobraucējs un centram parasti dodos cauri, īpaši tur neuzturoties. Bet reizēm sanāk gan. Kā autobraucējam, bieži tas ir nervus kutinoši – sastrēgumi, pārgalvīgi gājēji utt. Bet vienmēr esmu uzskatījis, ka, ja ir iespējams centru apbraukt, tad tā vajag arī darīt. Turklāt šobrīd ir salīdzinoši daudz alternatīvas. Kaut gan manam ierastajam maršrutam – “Jugla – Imanta” tādu praktiski nav, ja neskaita kādu 20 km līkumu. Bet ne jau par to ir runa. Runa ir par ielu, kas veltīta gājējiem. Ar veikaliņiem, ēstuvītēm, saloniņiem utt. Principā tika piedāvāti 2 varianti – Krišjāņa Barona iela un Tērbatas iela. Abas šīs ielas vairāk vai mazāk atbilst šim statusam ar ēstuvītēm veikaliņiem un saloniņiem.

Lai par gājēju ielu kļūtu Barona, manuprāt, no turienes būtu jāaizvāc tramvajs. Tomēr mums būs zemās grīdas ātrgaitas tramvaji un būtu diezgan bīstami, ja pa cilvēku pilnas gājēju ielas vidu mežonīgā atrumā trauktos tramvajs. Un viņi brīžam tiešām traucas, mēģinādami uzstādīt ātruma rekordus. Šis piedāvājums man šķiet diezgan nereāls.

Tērbatas ielai plusi ir vairāk. Trolejbusu aizvākt ir vieglāk, turklāt, pa blakus esošo brīvības ielu jau vadi iet, tā kā tikā jāpārplāno maršruts. Domājams, ka Tērbatas ielai posmā no Brīvības ielas līdz vismaz Matīsa ielai piemīt daudzas gājēju ielai raksturīgākās īpašības – veikaliņi, bodītes, kafejnīciņas, saloniņi utt. Turklāt, zinot savus ierastos braukšanas maršrutus pa Tērbatas ielu, tos visus var mazliet pamainīt tā, lai nebūtu jābrauc vai jāšķērso vai jābrauc pa Tērbatas ielu posmā no Brīvības līdz Matīsa ielai. Ielas vidū var sabūvēt vēl daudz un dažādus kioskus, velonovietnes, soliņus, vasaras kafejnīcas, tirdziņus. Tas ir loģiski, ka gājēju iela peļņu gūst pilnā apmērā galvenokārt vasarā. Un kāpēc neļaut to darīt? Ar Buldozera un viņa de facto vadītās iestādes atbalstu, šo projektu varētu īstenot, nebūtu nemaz tik slikti. Galu galā, ja jau gadiem ilgi tiek bremzēta krastmalas apbūve (kur bija bijusi doma radīt kaut ko līdzīgu gājēju ieliņai), tad kāpēc tādu ieliņu neuztaisīt pilsētas centrā?

Turklāt, pilnībā atbalstu viedokli par gājēju zonas iezīmēšanu Vecrīgā, gājēju zonai pieguļošajās vietās ar auto ļaujot iebraukt teiksim no 5:00 – 7:00 no rīta preču piegādei. Tā sakot, Kardināls var iegādāties sev arī citu garāžu, ja jau viņam labpatīk lietot auto (ja nemaldos, viņš bija viens no lielajiem kritizētājiem šai gājēju zonai). Es teiktu, ka šajā gadījumā rīdzenieku un pilsētas viesu tiesības un gājēju ielu stāv augstāk par atsevišķu cilvēku vēlmi pievest savu pēcpusi ar auto pie mājas durvīm. Auto pilsētas centrā ir un paliek greznība. Bet gājēju ielas ar katras nozīmīgas pilsētas sastāvdaļa. Man liekas, ka Latvijā visās lielākajās pilsētās tādas ir – Jūrmalā, Jelgavā, Liepājā u.c. Galvaspilsēta šajā jomā ir apdalīta.

Turklāt, ja paskatāmies mazliet plašāk, tad centrālā Vecrīgas gājēju iela ir Kaļķu iela, kas sākas no krastmalas un turpinās praktiski līdz Brīvības bulvārim. Brīvības bulvārī, pašā vidū ir ļoti jauka aleja. Pagarinot gājēju zonu pa šo aleju un tālāk pa Tērbatas ielu, mums izveidojas viena jauka gara gājēju iela, kas laika gaitā var veidoties par Rīgas sirdi, tūrisma apskates objektu un vietu, kur atpūsties rīdziniekiem un pilsētas viesiem.

Man jau šī doma patīk:

Auto ziemas prieki

Mikijpelem, kā lielam auto braukšanas cienītājam, īpaši patīk braukt ziemā. Protams, vislabāk – ar aizmugures piedziņas auto un reizēm arī ar rokas bremzes palīdzību. Tas ie vienkārši kaifs. Ideāli ir braukt putenī

Tā nu vēlos padalīties pēdējo dienu piedzīvojumos ar auto. Ar Zetes auto. Principā tas ir šāds:

Ļoti jauks auto, un, ja godīgi, kaut kā grūti iedomāties Zeti iekš cita auto. Ja nu vienīgi Betijā. Bet tas jau ir cits stāsts

Tātad, tā kā Zete brīvdienās posās pārgājienā, par kuru noteikti svētdienas vakarā varēs lasīt iekš Zete To Dara, tad viņa laipni piedāvājās uz nedēļas nogali man iedot auto. Principā man ir piecas (!) brīvdienas, kurās neko nebiju ieplānojis darīt, tāpēc nolēmu, kāpēc ne, tikai ar noteikumu, ka auto es savācu 4dienas vakarā un atgriežu 2. dienas vakarā. Pa kluso manī jau modās plāns nomainīt priekšējos bremžu klučus un uztaisīt pārsteigumu Zetei. Pārsteigums gan mazliet izpalika cita pārsteiguma dēļ.

Ceturtdienas vakarā pārkaitināts steidzos prom no darba. Pārkaitināts, jo kolēģes lēnprātības dēļ darbā biju spiests aizkavēties savu pusstundu ilgāk, ko biju ieplānojis pavadīt veikalā, iepirkties. Pārkaitināts biju līdz baltkvēlei, paspēju arī izlamāties, bet var jau būt, ka liktens bija lēmis pasaudzēt manu maciņu, ko gan algas dienā grūti izdarīt… Ehh… Tā nu steidzos uz vietu, kur man ar Zeti bij’ sarunāts randiņš, lai viņu un draudzenes nogādātu mājās no treniņa. Kā zināms, volvo 440 ir neliels kompaktklases priekšpiedziņas auto un principā ar to braukt izaicinoši ir praktiski neiespējami. Salīdzinot ar manām pēdējām trim mašīnām – Opel Omega, Mercedes C180 un BMW 320, jūtos mazliet apdalīts. Īpaši ziemā. Bet tāda nu ir dzīve. Šībrīža apstākļi ir tādi, ka jābrauc ar to, ar ko var braukt, nevis ar to, ar ko sirds kāro Bet nu volvo ir ļoti jauks un Zetei ļoti piemērots auto, par to es negribēju teikt nevienu sliktu vārdu.

Tātad – es braucu pakaļ Zetei. Tā kā kavējos un man nebija telefona, bija svarīgi tur nokļūt laikā. Kādu gabalu pa priekšu brauca VW LT busiņš, kas, izmantojot auto konstrukcijas priekšrocības, nēsāja to pa labi, pa kreisi, un atkal pa labi… Ja godīgi, siekala, kas man notecēja, laikam bija līdz auto grīdai… Mjā, kā es relaksētos, ja man tagad būtu aizmugures piedziņas auto… Bet nu man bija volvo un braucu pēc visiem priekšrakstiem. Pēdēja krustojumā, kas bija blakus vietai, kur man jāsavāc Zete un meitenes, kaut kā mazliet saslīdēja auto (un priekšpiedziņas auto tā mēdz darīt), un tas ir loģiski, jo apakšā dzīvs ledus. Labā roka veica loģisku manevru – ar rokas bremzi izlīdzināja auto. Auto izlīdzinājās, bet… Tas vairs nekust uz priekšu… Uzgāzēju, nekā, priekšējie riteņi buksē, bet auto stāv uz vietas. Bailīgi pieskaros rokas bremzei un… Jā – tās svira brīvi kustas. Tā taču bija iesalusi un tagad ir nobloķējusi aizmugurējos riteņus. Mjā, ziepes. Un apkārt uz visām pusēm divu kvartālu redzamības zonā tikai un vienīgi ledus… Ehh… Kādu pusstundu mēģināju ar rokām izgriezt riteņus, tas daļēji izdevās ar kreiso, kur piespiedu mazliet bremžu klučiem atlaisties. Labajam nesanāca laika. Kāds puisis apstājās, lai palīdzētu, bet necik neizdevās auto nodabūt. Nāca Zete un teicu, ka būs vien jāstumj… Mazliet komiska situācija, bet iedomājos, ka liktenis tomēr man līdzējis, jo, ja tas būtu noticis citur, es pat nespētu izsaukt palīdzību, jo – man nebija telefona

Tā nu pa pusei stumjot, pa pusei braucot, izdevās tikt līdz Maskavas ielai, kura, kā jau maģistrālā iela bija vairāk izbraukta, nekā mazās Ķengaraga ieliņas. Sanāca gan dikti komiski tā visa padarīšana un kopā aizņēma aptuveni stundu. Bet nu kā vakara piedzīvojums, bija OK. Uz asfalta bremžu kluči ātri atkratījās un nostājās savās vietās, auto atkal bija iepriekšējā kondīcijā. Sanāca pat smiekli par šo visu. Bet piedzīvojums tīri OK. Apņēmos pie bremžu kluču maiņas izpētīt arī to, kur iesalusi rokasbremze un mēģināt to novērst, jo Ziemā tomēr tā ir vajadzīga kā ēst.

Piektdienas gaitā pierunāju tēti aizdoties līdz CSDD, lai varētu uz 1 gadu apturēt reģistrāciju busam, kas tāpat netiek lietots dažādu iemeslu dēļ. Tā sakot, kāda jēga maksāt nodokli, ja auto stāv sētsvidū – atliek nomaksāt par šo mēnesi un 2,12 LVL par pakalpojumu – reģistrācijas apturēšana uz 1 gadu. Pats interesantākais, ka nodokli par janvāri aprēķināja no pagājušā gada likmes, nevis no šī gada (man tā arī neizprotamu apsvērumu dēļ) un tā rezultātā, busam šis pakalpojums izmaksāja lētāk kā bobikam. Interesanti, bet fakts. Nosmējos, ka katrs likumu iztulko savādāk.

Ceļš pie tēta mājām ir jauki izšķūrēts un tas rada vieglu ilūziju par to, ka tas neslīd. Tā gan ir tikai ilūzija, jo zem vieglās sniega kārtas apkašā ir dzīvs ledus. Bet otrs ceļš, pa kuru jābrauc no šī ceļa līdz šosejai gan nav tīrīts – tas ir tikai izbraukts. Braucot atpakaļceļā, pamanīju, ka pretī brauc auto un te nu atkal nostrādāja reakcija, mazliet ar vienu riteni ielaist sniegā. Tad gan pamanīju, ka auto tieši pirms kupenas apstājas malā, bet ak vai – griežu stūri pa kreisi, bet volvo aizvien vairāk iet sniegā pa labi… Dodu gāzi, bet sniegs pa dziļu, tas lēnām beidz kustību un paliek kupenā… Ehh, kārtējais automātiskai reflekss – opelis pats izripotu ārā… Bet nu šis tomēr ir volvo. Iekš auto, kas brauca pretī, brauca, kāda jauka dāma ap 25-30 (neprotu noteikt precīzu sieviešu vecumu). Viņa, kā jau kārtīgs autobraucējs nāca man talkā. Visupirms es viņu iesēdināju iekš volvo un tad mēģināju izstumt. Nekā. Tad viņa aizdeva man sapiera lāpstiņu, izraku sānus, bet nekā – skatījos, ka auto uzsēdies uz sniega. Mēģinājām vēlreiz, bet nekā. Dāma teicās, ka vilkt nevarot, jo viņai ir automātiskā kārba. Man gan tas likās dīvains apgalvojums, bet nu viņa ir sava auto saimniece un tur nu neko iebilst nevaru. Viņa teicās, ka varot zvanīt vīram, lai atbraucot izvilkt, bet es jau sazvanīju tēti, kurš brauca vilkt ārā. Kad piebrauca tētis, apstājās vēl viens auto un tā nu viņi trijatā volvoauto bez problēmām izstūma. Hehe, šādi ziemas prieki man patīk. Atceros, ka aizpagājušoziem braucu ar Opeli un šajā pašā vietā bija iestidzis BMW žurkulēns, ko es vilku ārā. Mazliet pat uznāca sentiments – Ziema ir tas brīdis, kad autobraucēju mazliet vairāk solidarizējas

Un šodien bija lielā diena, kad plānos bija nomainīt priekšējos bremžu klučus, pēdējoreiz apskatot auto, jau bija secināts, ka tie pietiekami nodiluši, lai būtu jāmaina. Sadabūjis īstos, devos pie puišiem uz garāžu, lai ķertos pie darba. Sākumā, protams, volvoauto tika nomazgāts, lai nodabūtu nost lieko sāli, kas, protams, uz tā sakrājusies ne pa jokam. Kā vienmēr nenotīrīju visu sniegu no apakšas, bet tikai tik daudz, cik bija redzams. Atskrūvējot suportu, jau uzreiz bija skaidrs, ka problēma nav viennozīmīga – viens klucis ir praktiski pavisam nodilis, bet otrs – nemaz – gandrīz tikpat biezs, kā jauns. Kā noskaidrojās, ieēdies apakšējais pirksts un strādā tikai augšējais. Tas varētu būt izskaidrojums sliktajām bremzēm. Bet nu puiši nav ar pliku roku ņemami, tā sakot, ar padomju laiku pieredzi auto jaukšanā, izdevās to izjaukt un iekustināt. Pirksts tika iesmērēts, iekustināts, un, kā šķiet, bremzes strādāja ideāli. Labās puses ritenis jau ātri vien bija virsū. Ar kreisās puses riteni tik viegli negāja vis. Vispirms – apakšējais pirksts pārlūza, mēģinot to atskrūvēt, pēc tam, ņemto nost suportu, aprāvās skrūve… Vai! Likās jau, ka tūlīt nāksies meklēt kaut ko jaunu suportu. Bet, pieredze paliek pieredze, mazliet ar varu, bet uz suporta aprautās skrūves tika uzsista virsū par izmēru mazāka atslēga,, skrūve atskrūvēta, pēc tam izborēts un izsists nolauztais pirksts, sametināts kopā un viss atkal bija darba kārtībā. Arī šajā pusē vaina tā pati – ieēdies apakšējais pirksts. Tagad man ir 2 gandrīz jauni bremžu kluči volvo rezervē. Ja nu arī šos izdodas nobraukt. Profilakses pēc uzlādēju arī akumulatoru un iztīrīju bagāžnieku, ja jau biju siltā garāžā. Salona tīrīšanai un rokas bremzes troses pārbaudei gan nesanāca laika, bet nu vismaz bremzes ir asākas. Volvo atkal ripo… Daļa no profilakses izdarīta, tagad var atkal vizināties. Vismaz kādu laiku, līdz nākošajai tehniskajai apkopei. Tagad tas stāv pie mājas, notīrīts un darba gatavībā.

Kamēr volvo izjaukts stāvēja garāžā, sanāca noņemt skaidu arī Audi 100, tam, kas Avant un ar 2,6 benzīna motoru. Jauks, Audo kā jau Audo, īpaši neatšķirās no jaunā cigāra, bet ziemā manās šī auto lielākais mīnuss – priekšēja piedziņa. Tas tomēr man rada kaut kādu nestabilitātes sajūtu uz ceļa. Precīzāk – līkumos – uz taisna ceļa tas ir stabilāks, bet līkumos un pagriezienos – grūtāk vadāms. Mikijpele atbalsta klasisko piedziņu.

Siltā apakšveļa jeb -27,5°C

Šorīt, gatavojoties doties uz vilcienu, lai pēc divu dienu sēdēšanas savā istabā nokļūtu darbā, ieskatījos pie loga piestiprinātajā termometrā. Tas rādīja mazliet pāri -27.° Domīgi nolēmu, ka zem ziemas jakas ierasto 3 kārtu vietā jāvelk 4 kārtas (jo silto džemperi esmu noslēpis tik labi, ka nekādi nevaru atrast) un pēc brīža sāku meklēt arī savu silto armijas apakšveļu. Tā, paldies dievam, nebija noslēpta tik labi, kā džemperis. Bija doma vilkt arī otras vilnas zeķes, bet nospriedu, ka tādā gadījumā jāvelk armijas zābaki un tas nebūtu nepieciešams. Cimdus un cepuri gan vilku savus ierastos. Cepure laikam jau kļuvusi par simbolu, bez kura ziemā mani iedomāties grūti – oranža ar zilām strīpām vai zila ar oranžām strīpām un pēdējos 4 gadus cita cepure ziemā man galvā nav bijusi. Ja nu vienīgi armijas cepure poligonā Silti saposies devos ceļā.

Pa ceļam, ierastajā manierē pamanījos arī izpīpēt cigareti, lai gan šorīt tas bija diezgan ekstrēms pasākums – siekalas, kas nokļuva uz filtra, momentā sasala, kā rezultātā, filtrs gandrīz piesala pie lūpām. Noiedams pusceļā sāku pa īstam sajust aukstumu, mazliet varēja just arī cauri kājām, aizdomājos par no rīta radušos domu – silto apakšveļu nevilkt. Nopriecājos, ka to biju aiztriecis ātri vien prom.

Iziedams cauri privātmāju rajonam, pie dīķa secināju, ka pāri dīķim iestaigātā taciņa izskatās pietiekami iestaigāta, lai par to varētu doties pāri. Līdz šim biju izvēlējies apkārtceļu, jo to bija tīrījis traktors un parasti pa to varēja nokļūt tajā pašā laikā, kā pāri dīķim. Bet arī tas ir mazliet izstaigāts. Turklāt šorīt vajadzēja nokļūt stacijā, perona viņā galā, pasildīties un nopirkt biļeti.

Ejot pāri dīķim, visnepatīkamāk ir it iet zem nospriegotajām trosēm, kas tur ūdensslēpošanas trasi. Man vienmēr ir licies, ka biezās metāla troses var neizturēt lielo salu un pārsprāgt tieši man virs galvas. Paranoja, bet fakts. Kādreiz, kad es mēdzu iet pāri dīķim, to tur nebija, līdz ar to troses liekās kā sava veida ielaušanās bērnības atmiņās. Bet nu tas ir viegli sagremojams – arī privātmāju rajona vieta pirms gadiem 10 bija betonēts laukums ar milzīgu ceļamkrānu, pa kuru pusaudža gados kopā ar citiem puikām mēdzām kāpelēt. Ziemā, protams, jo tad ir lielāka iespēja paslīdēt un nokrist. Un vasarā, īpaši pie dīķa, vienmēr apgrozījās daudz cilvēki, bet ziemā – kluss, mierīgs un tālu pārredzams.

Stacijas ēka, pēc dažu paziņu apraksta – pasaku namiņš (tā ir maza zaļi krāsota vienstāva koka ēka, kas no ārpuses izskatās tīri mīlīgi, kā vienmēr bija silti sakurināta. Tās vidū – apaļa ulmaņlaika krāsns, kas vienmēr telpai piešķīrusi zināmu mājīguma sajūtu.

Pirms vilciena no aukstuma izdevās nosmēķēt vēl vienu cigareti. Neliela vilšanās bija redzot, ka vilciens ir neatjaunotais – proti – bez pakešu logiem un labiem sildītājiem. Nākot tuvāk galvaspilsētai, šādos vagonos parasti kļūst ļoti vēsi – durvis tiek virinātas biežāk un iekāpēji un izkāpēji tās kārtīgi neaizvelk. Vilciena arhaiskās krāsnis nespēj to piesildīt. Renovētajos vagonos šī problēma ir novērsta un ir daudz siltāk. Bet nu ir ciešami, būtu švakāk, ja vēl kursētu 60to gadu ražojuma vagoni ar koka sēdekļiem un atsevišķi ieliekamiem logiem, no kuriem gandrīz vienmēr vilka vējš… Tā ir ekzotika, tikai piemērota vasarai.

Pēc veiksmīgās nokļūšanas darbā un Ilzītes sumināšanas, priekšniecība paziņoja, ka šodien man vajadzēs aizvietot kolēģi, kam ir mazliet citi darba pienākumi. Īstenībā bija pat interesanti padarīt ko citu, visu dienu pabūt uz kājām vairāk vai mazāk un pašam izplānot savu laiku. Likās, ka diena dikti āri paskrien. Un laikam tā arī bija. Vēl viena diena un tad – jāsavelk mēneša gali. Domājams, ka gada pirmais mēnesis būs ne tikai auksts, bet arī veiksmīgi nodzīvots. Izdevies. Laikam mēneša nagla būs manas zaļās siltās armijas garās apakšbikses – bumbierenes – ko darbā cītīgi stīvēju nost, kamēr kolēģes bariņā man apkārt jautri čaloja un priecājās par auksto laiku. Daža bija pieļāvusi domu, ka no rīta bijis pat -35°. Citai – sasaluši cimdi. Vēl cita – nav iedarbinājusi savu auto.

Domājot par šodienas notikumiem, prātā nāk internetā ceļojošais joks par somiem (vai arī citu tautu pārstāvjiem) – kas iestājas pie noteiktas temperatūras. Piemēram šis:

+15°C / 59°F – beidzot Somijā ir silts laiks. Cilvēki Spānijā velk ziemas zeķes un cimdus. Somi gozējās saulītē un sauļojās.

+10°C / 50°F – francūži ieslēdz centrālapkuri. Somi stāda dārzos puķes.

+5°C / 41°F – itāļu mašīnas atsakās darboties. Somi braukā kabrioletos.

0°C / 32°F – saldūdens sāk sasalt. Ūdens Vatā (upe Somijā) kļūst nedaudz biezāks.

-5°C / 23°F – Kalifornijā tiek ziņots par nosalušajiem. Somi cep uz redelēm gaļu un atvadās no vasaras.

-10°C / 14°F – briti sāk apkurināt ēkas. Somi velk kreklus ar garām piedurknēm.

-20°C / -4°F – tūristi steigā pamet Maljorku. Somi beidz svinēt vasaras saulgriežus. Ir pienācis rudens.

-30°C / -22°F – grieķi mirst no aukstuma un pārstāj eksistēt, kā nācija. Somi sāk žāvēt veļu telpās.

-40°C / -40°F – Parīze krakšķ no aukstuma. Somijā pēc “HotDogiem” parādās rindas.

-50°C / -58°F – polārlāči sāk evakuēties no Ziemeļpola. Somu armija atliek mācības līdz īstas ziemas pienākšanai.

-60°C / -76°F – Korvatunturi (SantaKlausa mājvieta) sasalst. Somi iznomā videokasetes un tup mājās.

-70°C / -94°F – neīstais salavecis migrē uz dienvidiem. Somi ir neapmierināti, ka nav atstājuši Kossu (Koskenkorva vodka) laukā. Somijas armija dodās uz ziemas, izdzīvošanas mācībām.

-183°C / -297.4°F – pārtikā no aukstuma nosprāgst pēdējais mikrobs. Somu govis sūdzās par fermeru vēsajām rokām.

-273°C / -459.4°F – apstājās JEBKĀDA atomkustība. Somi šķendējās “Perkele, ir gan šodien vēsi.”

-300°C / -508°F – sasalst arī elle, toties somi beidzot uzvar Eirovīzijas konkursā!

Avots

Vai šis par krieviem:

+20C grieķi uzvelk džemperus ( ja var atrast)
+15C havajieši ieslēdz apkuri
+10C amerikāņi drebinās, krievi stāda gurķus
+5C itāļu mašīnas nav idarbināmas. Norvēģi iet peldēties. Krievi brauc ar nolaistiem automašīnu stikliem
-5C franču mašīnas nav iedarbināmas
-10C jūs plānojat garu atvaļinājumu Austrālijā
-15C kaķis uzstāj, ka gulēs jūsu gultā. Norvēģi uzvelk džemperus
-17C Ņujorkā namīpašnieki ieslēdz apkuri. Krievi pēdējoreiz sezonā dodas piknikā
-20C amerikāņu mašīnas nav iedarbināmas. Aļaskas iedzīvotāji uzvelk T kreklus
-25C vācu mašīnas nav iedarbināmas. Havajieši pamazām izmirst
-30C politiķi sāk runāt par bezpajumtniekiem. Kaķis uzstāj, ka gulēs jūsu pidžamā
-35C jūs plānojat divas nedēļas garu atvaļinājumu karstā vannā. Zviedru mašīnas nav iedarbināmas
-40C Eiropā nefunkcionē transports. Krievi uz ielas ēd saldējumu
-42C politiķi sāk kaut ko reāli darīt bezpajumtnieku labā. Aļaskā aizver vējlodziņus
-50C baltie lāči dodas uz dienvidiem
-70C elle sasalst. Krievi uzvelk ausaines
-75C somu specvienība evakuē Santa Klausu no Lapzemes
-114C sasalst etilspirts. Krieviem slikts garstāvoklis
-273C absolūtā nulle, apstājas atomu kustība. Izmirst 90% Zemes iedzīvotāju. Krievijas izlase kļūst par pasaules čempioniem futbolā.

Bet galvenais – ka ar katru auksto dienu tuvāk pavasarim un vasarai. Siltumam. Bet kamēr vēl ziema, jāsteidz izbaudīt arī tās plusus – slēpes, slidas, ragaviņas, ledus kāpšanu (par ko sajūsmā ir Zete) un slidināšanos ar auto.

Komposta kaudze, miskaste un pagrabs…

Kā jau kārtīgam lettiņam, kam ir savs piemājas dārziņš, arī ziemā ir šād tādi pienākumi pret to, lai vasarā kaut ko varētu veiksmīgi izaudzēt… Piemājas dārziņā izaudzētām lietām ir liela nozīme īpaši brīžos pirms algas, kad gan maciņā, gan kartē svilpo vējš, bet vēders prasa savu. No rītanolēmu, ka jāaizdodas līdz pagrabam un jāatnes kāds garšīgs našķis, lai nebūtu atlikušās divas dienas jāpārtiek no sausas auzu pārlsu biezputras

Tā nu sameklēju mājas āra apģērbu, paņēmu spaini ar pārtikas atkritumiem, ko izpērt komposta kaudzē (lai pēc tam varētu dārzā mainīt zemi ar jaunu, minerālvielām bagātāku), miskasti un pāris iekrātās tukšās pudeles un sidra bundžas (visus atkritumus, ko var dedzināt un kas nerada lieku piesārņojumu, sadedzinām paši, līdz ar to gājieni uz miskasti nesanāk pārak bieži)  un devos uz dārza attālo galu. Brr, ārā sals atkal sāk pieņemties spēkā, līdz ar to galvā šaudās domas par to, kā atkal ātrāk nokļūt siltumā. Vecmamma nes malku, bet palīdzēt sev neļauj, jo tas lūk esot viņas vienīgais sports – adīšana muskuļus netrenējot.

Vispirms aizbrienu pa pusaizsnigušu taciņu līdz atkritumu konteineram, kura vāku klāj bieza sniega kārta… Bet to veiksmīgi izdodas notīrīt un maiss ar atkritumiem jau guļ tam paredzētājā vietā. Arī līdz komposta kaudzei izdodas aizbrist un iebērt sniegā kartupeļu mizas uz pārējos uzkrātos dabīgos atkritumus, lai tie tur trūd, pārstrādājas un gaida savu kārtu nokļūt dārza augsnē. Nākamais pārbaudījums ir pagrabs. To izdodas atslēgt, gan durvis gan pagraba priekštelpas sienas ir ļoti apsarmojušas. Bet tur iekšā liekas pat dīvaini silts, salīdzinot ar laiku ārā. Tā kā mamma uz burciņām virsū neraksta, kas kurā meklējams, nākas empīriskā ceļā izpētot to sastāvu no āras atšķirt zemeņu un aveņu zaptes, tomātus savā sulā no citiem tomātu kompotiem, kā arī citus gardumus. Redzot šos brīnumus, vēderā kaut kas kņud, jo šķiet, ka šovakar tomēr būs laiks gastronomiskajām izvirtībām.

Šodienas apstākļiem ir aplami teikt, ka dzīvoju laukos. Reāli tas ir Rīgas aglomerācijā ietilpstošs novada, no kura līdz galvaspilsētas centram ceļā jāpavada nieka 40 – 50 minūtes. Kādreiz vecmāmiņai bija vistas un arī cūkas, bet šobrīd guļbaļķu kūtiņa, kas nu jau tiek lietota kā klētiņa, gaida savu kārtu tapt pārbūvētai par pirtiņu. Kaut kad, kad saņemšos pabeigt remontus mājās, pienāks laiks arī tai. Savai pirtiņai. Un tad uz nieka 18 metrus platās zemes strēles, kurā 70.to gadu beigās vecvecāki uzcēla māju, būs vēl viens objekts, kas to padara par savu neatkarīgu pasauli. Par vietu, kur aizbēgt no lielpilsētas trokšņiem un nodoties sev.

Pārmaiņas

Hehe, Mikijpele šodien secināja, ka labrātāk sēž savā istabā pie mazā datora saritinājusies gultā un izmanto portatīvās priekšrocības, nekā sēž pie lielā datora aukstā lielajā istabā… Brrr

Reizēm pārmaiņas nāk par labu

Aizsalušais skapis

Pirms pāris dienām savajadzējās atrast vienu mapi, kas ielikta manā dokumentu skapī. Tā kā skapim biju priekšā aizlicis matraci, noņēmu to un sāku skatīties, ko esmu tur saslēpis. Pirmais brīnums bija par to, ka aiz papīriem skapja aizmugure iekšpusē norasojusi. OK – temperatūras maiņa – viss var gadīties… Intereses pēc nolēmu ieskatīties blakus skapī, mēģināju izvilkt mapi, bet nekā… Rāvu ar varu un izrādās – iesalusi… Tā nu krāvu ārā skapi un žāvēju savus papīrus Smieklīgi, bet fakts. Ziemeļu siena, kas nav siltināta, tātad salst cauri un skapis, kas piebīdīts pie pašas sienas – tātad salsts cauri arī tam. Un tā kā skapis izolēts ar matraci, tad tur bija sava veida strauja temperatūras maiņa… Ehh… Īstenībā aukstums jau ZB. Šodien riktīgi nosala kājas, nākot mājās no busiņa… Beidzot es sāku gaidīt pavasari!

Nežēlīgs aukstums…

Brr, ārā ir tāds laiks, ka pat suni gribās atlaist no ķēdes un vest iekšā sildīties… Līdz ar to vairāk laika sanāk pavadīt iekšā un darot dažādas lietas, vajadzības un nevajadzīgas un arī ķibinoties ar sīkumiem. Īstenībā iekšā arī ir pavēss, bet nu nav tik traki kā ārā. Ja es spētu atrast termometru, tad varētu arī pateikt, cik grādi te ir, bet termomotrs ir nozudis nezināmā virzienā…

Tā rušinoties pa māju atradu vienu plānotāju, jeb pierakstu kalnedāru, kā rakstīts uz birkas. Tas datēts ar 2006. gadu, bet īstenībā ražots ir vēl padomju norietā, vienkārši kalnedāram ir tāda jauka funkcija, ka ir sarakstīti datumi, bet ne dienas… Tās jāsaraksta pašam. Un vispār man ir tendence nogaidīt kalendāriem konkrētu termiņu, kamēr atkal sakrīt dienas un tikai tad sākt tos lietot… Brr… (no aukstuma)

Un tātad kalendāru mazliet pāršķirstīju un skatījos, ka esmu tajā rakstījis arī piezīmes par laika apstākļiem. Vismaz dažas atsevišķas dienas. Piemēram, 2006. gada 19. janvārī, kas bija ceturtdiena, Rīgā bija -25° un briesmīgs vējš. Tajā par laikā manā koju istabiņā ( to pašu koju, kuras drīzumā visdrīzāk nojauks un uzcels vietā savrumpmājas) – +21° (nelietojot sildierīces). Tajā rītā neesmu varējis iedarbināt Opeli, jo akumulators nav varējis pagriezt sabiezējušo eļļu. Vakarā laukos ārā -22°, iekšā hallē +6°, vecmāmiņas guļamistabā – +13°. Tajā pašā dienā busam, kas kādu laiku nav kustināts un stāv pie depo, bākā sasalis vasaras dīzelis…

Nākamajā vakarā ārā -22°, hallē +4°, manā virtuvē +9,5° (reāli tās ir savienotas telpas) un sviests uz galda sasalis, itkā būtu ledusskapī bijis.

22. janvārī rēgojas ieraksts, ka sala dēļ Statoil nepilda gāzi, bet dienas pirmajā pusē mājās nebija ūdens, jo tipa aizsalis.

Brr, tātad ir bijuši visādi piedzīvojumi, sakarā ar aukstumu.

He, un 28. martā laikam bija atkusnis, jo tad jau es strādāju akadēmijā un tur, lūk visos augšējos kabinetos tekot jumts…

Bet 23. maijā Opelim, braucot par bruģi nokrita galvenais svečvads un nācās ilgi domāt, kāpēc auto pēkšņi nedarbojas… Bet nu, kā izrādās, izdevas to visu izdomāt… ehh..

Mjā, aizvakar vakarā tika nomazgāts volvoauto un tas ar pēc tam gandrīz aizsala ciet… Bagāžnieku vēl tagad nevar atvērt… Bet vismaz izdevās dabūt nost milzīgos ledus klučus no arkām un apakšas…

Īstenībā šādā aukstumā es ilgojos pēc sākumskolas laikiem, kad varēja sēdēt mājās un neko nedarīt…